Viņš raud ik nakti savā segā,
Bet dienā viņa seju noklāj klints,
Viņš sadzen savu sāpi jumta dzegā
Tik sirdī savā - sapņotājs Pērs Gints.
Viņš izraud acis savas gluži sausas,
Un nav tam žēl nevienas asr'u lāses,
Bet dienā tik pēc viņa gaitas gausās,
Var manīt kā šo sirdi sažņaudz sāpes.
Viņš raudās arī šovakar par viņu,
Ar kuru liktens tam vairs kopā neļauj būt,
Pat sejas klinšainās vēl pieprot raudāt
Un akmens sirdis ilgošanos jūt.
10.02.2008
