Tik klusa un krēslaina nakts...
Visapkārt tāds savāds miers,
Tikšķ tālumā pulksteņa takts,
Un ceijeri rāda - jau viens.
Nakts ir tik tīkami jauka,
Ka negribas gulēt vairs iet
Un izniekot laiku miegā,
Kad saule aiz apvāršņa riet.
Gribas šai naktī vēl palikt
Un izbaudīt klusuma skaņas,
Savas domas maliņā atlikt
Un izslēgt cilvēka maņas.
Gribas saplūst ar tumsu, izjust
To savādo esības loku,
Kad Zeme ar Visumu saplūst
Un zvaigznes var aizskart ar roku.
06.02.2008
