Iekšienē ieslēdzies karstums,
Ārēji - auksta kā ledus,
Ārēji – nebaudāms rūgtums,
Bet sevī mūžsaldens medus.
Cilvēks, kas slēpjas vairākās sejās,
No kurām tikai vienu redz,
Agrākos vaibstus smaidu slejās
Tagad tikai dzelžainums sedz.
Iekšienē trausla kā stikls,
Ārēji - necaursitama siena,
Skatiens tik savādi bikls,
Ka liekas nekad tai nav miera.
Sieviete ar sejām vairākām,
Pat vairāk kā divām varbūt,
Ļaujoties sajūtām stiprākām,
Kas noteiks, kurai sejai nu būt.
Iekšienē dvēsele plosās,
Nezinot vēl atbildi īsto,
Vai rādīt seju, kas sāpēs mokās,
Vai to, kas rāda visu reiz nīsto.
Mūžīga cīņa pašai ar sevi,
Meklējot būtību savu,
Lūkojoties caur dzīves reni,
Izlauzties cauri tai vajag ar varu.
Atbrīvoties no visa liekā,
No sejām, kas pašai maldīgas,
Bet bail ir atklāties šai vietā,
Kur tevi pēta acis vērīgas.
Nopēta tevi no galvas līdz kājām
Acis kā rentgena stari,
Tikai az sejām šīm daudzajām
No visiem paslēpties vari.
14.01.2008
