Ēna tumsā, saki, tas nav iespējams,
Bet tieši tā es esmu šovakar,
Esmu ēna, kuru ierauj nakts,
Tumšs visapkārt - dzisa sveces dakts.
Apmaldījos vakara mānīgā tumsā,
Meklējot sevi, kas pazuda drūzmā,
Pazaudējusi sevi, klīstu kā ēna,
Meklēju, kam pieķerties, tumša un drēgna.
Sveču dakts dzisusi, laternas klusē,
Tumsa, klusums un es kā ēna šai pusē,
Pat zvaigznājs un mēness tik nespodri,
Ka pat meklējot sevi atrast vairs neproti.
Taustos pa krēslu, nesataustu,
Vien sajūtu pretī dvēseli aukstu,
Te pēkšņi tāds siltums - negaidot,
Mani apgaismo saule uzlēcot.
Atkal gaisma, sevi atrodu,
Kā ēna pie sevis pieploku,
Gaidot nākamo vakaru,
Lai no sevis atkal noklīstu.
16.12.2007
