Kaktusam nav paveicies,
To glaudīt citi bīstas,
Ikkatrs, pie tā pieliecies,
Ar viņa adatām nīstas.
Un kaktuss tup stūrī skumīgs,
Tam pietrūkst sirsnīga glāsta,
Nelaimīgs, nemīlēts, durstīgs,
Gluži vai palikts zem lāsta.
Pār asajam skropstām birst asaras,
Kā gribētos tuvumu just,
Bet apskaut to traucē adatas,
Kas dur visam, kas tuvumā kust.
Uzvelc cimdus un tuvojies,
Noglāsti kaktusu aso!
No adatu dūrieniem nebīsties!
Tas sajūt glāstu..
Un no laimes sāk rasot.
09.12.2007
