Latvija, tev šodien svētki,
Vai maz tu priecājies?
Tev sāp tavu tautiešu grēki,
Vai tāpēc tu skumdinies?
Ak, skumjām gan neļaujies!
Neskumsti, Latvija, izdzīvosi,
Arī līdz deviņdesmit!
Ja sevī spēkus apkoposi,
Šī nebūs pēdējā diena, kas sit,
Latvija, tevī vēl laika rats rit.
Nebankrotēsi, kļūsi vēl bagātāka,
Ja vien pildīs tauta tavu tarbu,
Tā kļūs aizvien pilnīgāka,
Ja katrs ziedos vienu cerību
un vienu labu darbu.
Būs tā, notici, Latvija!
Kā teicis latvietis aiz jūtām,
„Tev mūžam dzīvot Latvija!”,
Un dzīvosi, un mūžam,
Tik spēkus rodi, tevi lūdzam!
„Tev gribas, lai es ticu, lai es dzīvoju,
Lai plaukstu un lai plešos lepnumā,
Bet nav man spēka, nav tautas, kuras tīkoju,
Tā dzīvo kaut kur svešumā”,
Teic Latvija un nopušas klusumā.
„Jūs gribat stipru un varenu valsti,
Bet kā man par tādu tapt?
Vienīgais ko redzu – izžuvušu maiksti
Kas prot tikai sūdzēties un zagt,
Vai no tā man bagātai tapt?
Man vajag latviešu spēku,
Nevis svešinieku zābākus, kas mani min,
Pilna zeme, piesārņota grēku,
Tikai retais vairs manu valodu zin,
Aiz sapuvuša diega laika rats mani tin.
Kur ir mana tauta, kur viņas vienotība!
Nav nekā no tā, vai ziniet,
Ticība sev, čaklums un atvērtība..
Nelūdziet man izdzīvot, kamēr paši mani mokāt,
Beidzot pārņemiet mani paši savās rokās.
Nepārdodiet mani par lētiem svešzemju grašiem,
Celiet mani ar saviem darbiem, vārdiem un jūtām,
Tad es varēšu parādīt jums pašiem,
Kā uz cerībām, skarbā darbā gūtām,
Uzcelsim atkal šo zemi no putām.
Tad redzēsiet, kā atkal es plaukstu,
Nodzīvošu kaut līdz divsimt, ja gribat,
Tikai pasniedziet man savu latvieša plaukstu,
Un palīdziet piecelties man, un zinat,
Atcerieties, ka pa savu zemi te minat!”
18.11.2007
