Tu pasper man pretī vēl vienu soli
Un atkal mīlu un laimi man soli,
Atkal saki – man tevis trūkst –
Šie vārdi par nodrāztu frāzi jau kļūst.
Viss, ko tavas lūpas man stāsta un pasaka,
Manām ausīm liekās kā sen dzirdēta pasaka,
Bet esmu jau meitene liela, kas pasakām netic
Un princi negaida, pēc pilīm vairs nesīc.
Tu vari man teikt, ka mīli joprojām,
Un atkal ātrumā aizjoņot projām,
Baltā zirgā un apjozies ar gribu –
„Es savu princesi dabūt gribu”.
Bet, zini, pasakās arī raganas mīt,
Kurām par upuri laimīgie krīt,
Kad atausa rīts un horizonts iekrāsojās sārts,
Tika uzkurts augsts un liesmu pilns sārts.
Tagad uz šī sārta deg ragana –
Un sadeg līdz ar viņu šī pasaka,
Sadeg manas sajūtas, sadeg tavi skaistie vārdi,
Es tev vairs neticu, pat, ja sārtu šo ārdi.
Mēģini izārdīt sārtu, mēģini no uguns izglābt
Pasaku, sajūtas, visu, ko centos no sirds savas izvākt..
Tu to visu izglābi no liesmas un no pazušanas,
Lai vēlreiz es tev noticētu pirms aiziešanas.
Un atkal es noticu pasakai, noticu tam, ko man soli,
Un kopīgi speram nākotnes nākamo soli,
Es atkal esmu maza meitene, kas pasakām tic,
Un man blakus mans princis un neviens cits.
03.11.2007
