Tu aizklāj seju ar rokām
Un liekas, ka neredzams būsi,
Bet izrādās, aizvērtām acīm,
Vēl manāmāks citiem kļūsti.
Tu pieglaudies kupenai baltai
Un domā, ka slēps tevi sniegs,
Bet paslēpties neizdosies,
Pat ja ķērāji mūžīgi miegs.
Tu slēpies aiz koka stumbra,
Kas par tevi ir divtik platāks,
Bet pagādās zaros kāds ķērājs
Un esi uz vietas tu atklāts.
Tā tu mūžīgi centies slēpties,
No pasaules acīm un manām,
Bet vienmēr pamanīts tapsi,
Kad centīsies aizšmaukt garām.
26.03.2008
